ATZINUMS

Par Politiskās partijas “Latvijas Krievu savienība” darbības atbilstību Latvijas Republikas Satversmei un likumiem. Politisko partiju likuma 7. panta ceturtajā vai piektajā daļā noteikto aizliegumu ievērošana. Apdraudējums valsts vai sabiedriskajai drošībai.

Šī atzinuma mērķis ir vispārīgi tiesiski izvērtēt Politiskās partijas “Latvijas Krievu savienība”¹ (turpmāk – LKS) darbību, lai varētu izsecināt vai LKS publiskā darbība iekļaujas Latvijas Republikas konstitucionālās iekārtas rāmjos (atbilstība Satversmei) un notiek, ievērojot Latvijas Republikā spēkā esošos normatīvos aktus. Atzinuma mērķis nav vērtēt LKS ideoloģijas vai tās darbības politiskos aspektus un atzinuma ietvaros LKS politiskās idejas, publiskie paziņojumi, deklarētie mērķi tiek vērtēti tikai un vienīgi no tiesiskā aspekta: atbilstība vai neatbilstība Satversmē vai likumos ietvertajām tiesību normām un šo tiesību normu sastāvam.

LKS ir dibināta 19.05.2007. Reģistrēta Politisko partiju reģistrā 19.10.2007. Vienotais reģistrācijas numurs 40008120059. Juridiskā adrese Rūpniecības iela 9, Rīga. Deklarētais mērķis - veidot demokrātisku un multikulturālu Latvijas Republiku.

I LKS deklarētais mērķis - veidot demokrātisku un multikulturālu Latvijas Republiku

LKS statūtu 1.4.2.punktā noteikts, ka partijas mērķis ir veidot demokrātisku un multikulturālu² Latvijas Republiku. Atzinuma autoru ieskatā šis ir būtisks apgalvojums, kam nepieciešama padziļināta analīze un atbilstības Satversmei vērtējums.

Satversmes preambulā, tās pirmajā rindkopā, ir noteikts, ka 1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.

Šī rindkopa ir pati svarīgākā ievada rindkopa, jo būtībā tajā tiek atspoguļots galvenais iemesls, kamdēļ Latvijas valsts ir tikusi izveidota. Latviešu nācijas pastāvēšanas nodrošināšana ir tikai un vienīgi Latvijas valsts un nevienas citas pasaules valsts mērķis. Tikai savā nacionālajā valstī ir iespējams vispilnvērtīgāk garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras ilgstošu pastāvēšanu. Līdz ar nacionālās valsts izveidošanu jēdzieni “Latvija” un “latvieši” politiski un juridiski ieguva kvalitatīvi jaunu statusu. Savā nacionālajā valstī latvieši kā juridiskā veidojuma Latvijas tautas centrālais elements kļuva par valstsnāciju, t.i., to nāciju, kura nosaka savas valsts nacionāli kulturālo identitāti.³

Satversmes preambulas ceturtās rindkopas pirmajā teikumā turklāt ir noteikts, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības.

Satversmes garam atbilstoša vara jeb satversmiskums neaprobežojas tikai ar konstitucionālisma vai tiesiskuma principiem, tajā samanāma arī latviskuma principa esamība, kas pēc Satversmes jaunā ievada pieņemšanas ir kļuvis daudz redzamāks. Tādēļ Augstākā tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka Latvija ir tieši “latviski nacionāla valsts”. Tās latviski nacionālā rakstura izpausmes saistās it sevišķi ar pilsonības institūtu, ar valsts konstitucionālo pienākumu garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, ar valsts valodas konstitucionālo statusu. (..) Latvija sevi Satversmes ievada ceturtajā rindkopā definē kā demokrātisku, tiesisku, sociāli atbildīgu un nacionālu valsti. Šī rindkopa atklāj Latvijas valsts iekārtas virsprincipus, kā arī nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko raksturojumu.⁴

Nacionāla valsts ir tāda valsts, ko veido nācija, kuru vieno kopēja valoda, kultūra, vēsture un citi elementi. Savukārt par nāciju valststiesiskā un starptautiskā izpratnē var apzīmēt tādu nacionāli kulturālu kopienu (tautu), kurai ir sava nacionāla valsts vai kura par to cīnās. Tātad tauta, kurai ir sava nacionālā apziņa un valstsgriba, ir nācija. Attiecīgā nācija savā nacionālajā valstī ir valstsnācija. Tas ir valststiesisks statuss. Šis statuss nozīmē, ka valstsnāciju un valsti saista nacionāli kulturāla identitāte. Valsts un valstsnācijas nacionāli kulturālā identitāte nozīmē, ka attiecīgās nācijas valoda un kultūra ir valsts (kā institūciju kopuma) un visas attiecīgās sabiedrības kopēja valoda un kultūra (plašā nozīmē, kas aptver jo sevišķi pamatvērtības). Tie ir galvenie elementi, kas raksturo valstsnācijas tiesisko statusu savā nacionālajā valstī. Tas ir pats par sevi saprotams visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās un etniskās piederības.⁵

LKS darbības mērķis skaidri deklarē tieši multikulturālas valsts izveidošanu, tātad valsts, kuras pamatā nav tikai viena valstsnācija, bet vairākas atšķirīgas nācijas (vismaz divas), tādējādi secināms, ka LKS darbības mērķis acīmredzami ir tiešā pretrunā ar Satversmē noteiktajiem Latvijas Republikas izveidošanās konstitucionālajiem pamatiem, noliedz latviešu kā valstsnācijas tiesisko statusu un neatbilst Satversmē nostiprinātajam nacionālas valsts principam.

Multikulturālisma elementiem ir tiesības pastāvēt un attīstīties, kā tas arī ikdienā notiek, t.sk. Latvijas Republikā, arī nacionālas tiesiskas valsts ietvaros, ko harmoniski ietver Satversmē ietverto valsts pamatnācijas cieņas pret mazākumtautībām pienākums un indivīda tiesības kopt un attīstīt savas etniskās tradīcijas, valodu un kultūru, kas ir atšķirīga no valsts pamatnācijas kultūras un valodas, tomēr multikulturālas valsts jēdziens ietver ne vien dažādu valodu vai kultūru, etnisko kopienu līdzpastāvēšanu pamatnācijai vienas valsts ietvaros, bet tas nozīmē atteikšanos no vienas valsts veidojošās nācijas un noliedz pamatnācijas valodas un kultūras pastāvēšanas prioritāti savā etniskajā dzimtenē, kas neatbilst Satversmē noteiktajiem Latvijas valsts tiesiskajiem pamatiem.

II LKS programma valsts valodas jautājumā

Papildus iepriekš aplūkotajiem Satversmes preambulā atainotajiem vispārējiem Latvijas Republikas pastāvēšanas pamatprincipiem attiecībā uz latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, Satversmes 4.panta pirmajā teikumā noteikts, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.

Vēl jo vairāk, latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas konstitucionālais statuss ir nostiprināts ar 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanā Latvijas pilsoņu kopuma viennozīmīgi pausto gribu. Šī tautas nobalsošana kā sui generis konstitucionāla ranga akts izslēdz jebkādas iespējas mazināt vai sašaurināt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un saliedētas sabiedrības pamata lomu.⁶

Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir ietverta Satversmes negrozāmajā kodolā un ir viens no Latvijas valsts konstitucionālās iekārtas virsprincipiem⁷. Latviešu valoda un kultūra veido latviešu nācijas identitāti (patību). Latviešu nācijas ilgesamība ir atkarīga no tā, vai pastāvēs un attīstīsies latviešu valoda un kultūra.

Latviešu valodas konstitucionālo pozīciju atspoguļo Satversmes 4. pants, kas paredz latviešu valodu kā valsts valodu Latvijas Republikā, kā arī Satversmes 18. pants, kas uzliek Saeimas deputātiem kā Latvijas tautas priekšstāvjiem un līdz ar to visai Latvijas valstij pienākumu stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tādējādi valsts valoda ir konstitucionāla vērtība (sk.: Osipova S. Valsts valoda kā konstitucionāla vērtība. Grām.: Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu Namu Aģentūra, 2020, 239. lpp.).⁸

Satversmes preambulas piektajā rindkopā ir noteikts, ka uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats.

Šajā rindkopā minētā latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un sabiedrības saliedētības pamats, ar to saprotot, ka tieši latviešu valoda ir tā, kas vieno dažādu izcelsmju cilvēkus Latvijā. Pavisam Satversmē “latviešu valoda” ir minēta piecas reizes (divas reizes Satversmes ievadā, 4., 21. un 101. pantā). Aplūkojamā Satversmes ievada rindkopā “latviešu valoda” ir minēta divas reizes – pirmajā un otrajā teikumā. Pirmajā teikumā latviešu valoda ir minēta kā Latvijas identitātes elements līdz ar latviskajām tradīcijām, bet otrajā teikumā latviešu valoda tiek uzsvērta kā valsts valoda, kas turklāt ir vienīgā, un tā tiek sasaistīta ar uzticību (lojalitāti) Latvijas valstij. Otrais teikums, kas atbilst Saeimas 2012. gada 2. februāra paziņojumā par latviešu valodas valstisko lomu teiktajam, norāda uz latviešu valodu kā demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamatu. Latviešu valodai ir jābūt kopējai visiem, kas jūtas piederīgi Latvijai, neatkarīgi no izcelsmes un nacionālās pašidentifikācijas. Bez tās nav iespējama pilnvērtīga demokrātiska līdzdalība un saliedēta sabiedrība. Tādēļ valstij tā ir jāveicina, lai tā patiesi kļūtu par visas sabiedrības kopējo valodu. Latviešu valoda šai rindkopā tātad ir atklāta gan kā Latvijas valsts identitātes un sabiedrības pamats, kas liekams līdzās tādām vērtībām kā ģimene, brīvība, taisnīgums un darba tikums, gan kā demokrātijas funkcionēšanas priekšnoteikums.⁹

LKS mājas lapā publicētajā partijas programmā 14.Saeimas vēlēšanām, kas ir iesniegta Centrālā vēlēšanu komisijā (turpmāk – LKS programma)¹⁰ norādīts, ka LKS deputāti aizstāvēs tiesības uz brīvu krievu un citu valodu izmantošanu izglītības sistēmā visos līmeņos. Šāda nostāja loģiski izriet no iepriekš analizētā LKS partijas darbības mērķa – multikulturālas valsts izveide, tomēr tā acīmredzami neatbilst Latvijas Republikā pastāvošajai konstitucionālajai kārtībai, faktiski noliedz Satversmē nostiprināto vienas valsts valodas principu un Satversmē atzīto latviešu kā vienīgās valsts valodas statusu.

Jēdziens “tiesības” tiek skaidrots kā likumīga iespēja, brīvība ko darīt, rīkoties kādā veidā; (jurisprudencē) valsts varas noteiktas un nodrošinātas obligātas sociālas normas, kas ietvertas likumos un pieņemtajos lēmumos. Jēdziens “brīvs” tiek skaidrots kā tāds, kam nav saistību, neierobežots; tāds, kas nav ierobežots; tāds, par ko nav jāmaksā; bezmaksas.¹¹ Tātad, LKS programmā tiek apgalvots, ka LKS deputāti iestāsies par valsts nodrošinātu obligātu (likuma) normu, kas nodrošinās neierobežotas iespējas izmantot dažādas valodas izglītības sistēmā jebkurā līmenī, t.sk. iespēju neizmantot valsts valodu vispār.

Turklāt LKS programmā vienlaicīgi ir ietverta norāde uz to, ka LKS deputāti noņems Valsts valodas centram sodīšanas funkcijas. Valsts valodas centra primārās funkcijas ir veikt normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību valsts valodas lietošanas jomā un aizsargāt valsts valodas lietotāju tiesības un intereses.¹² Tādējādi LKS nepārprotami norāda uz savu nolūku vājināt valsts valodas lietošanu Latvijas Republikā un sašaurināt valsts valodas lietotāju tiesības un intereses Latvijas Republikā.

Satversmes 114.pantā ir noteikts, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī Satversmes preambulā, kā jau iepriekš minēts, noteikts, ka Latvija kā nacionāla valsts izturas ar cieņu pret mazākumtautībām, tomēr tiesības attīstīt atsevišķu indivīdu etnisko, kultūras un valodas savdabību nav absolūtas un izmantošana nevar notikt neierobežotā veidā, tādējādi sašaurinot, mazinot vai noniecinot valsts valodas statusu un lomu Latvijas Republikas teritorijā.

Satversmes 18.panta otrajā daļā noteikts, ka Saeimas locekļa pilnvaras iegūst Saeimā ievēlēta persona, ja tā Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu: “Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”

Ievērojot latviešu valodas kā valsts valodas nostiprinājumu Satversmē, kā arī to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.¹³

Tādējādi var secināt, ka LKS programma faktiski satur iepriekšējo apsolījumu, ka LKS ievēlētie deputāti pārkāps Satversmē noteikto Saeimas deputāta svinīgo solījumu, kā arī ignorēs Satversmē atzītos Latvijas valsts izveidošanās un pastāvēšanas pamatprincipus. Turklāt šādu uz valsts valodas lietošanas jomu sašaurināšanu vērstu apgalvojumu atklāta un skaidra iekļaušana LKS programmā norāda uz to, ka LKS kā organizācijas darbība atzīstama arī par Latvijas valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.

III LKS programmas pretrunas ar Satversmes pamatprincipiem

Vienlaicīgi LKS programmā ietverts arī tiešs Satversmes pamatu noliegums un LKS atklāti sola iestāties par Satversmes pamatprincipu atcelšanu. LKS programmā t.sk. minēts, ka LKS deputāti panāks ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz krievvalodīgo televīzijas kanāliem, kā arī pilnvērtīga Latvijas televīzijas kanāla krievu valodā izveidi; iestāsies par Satversmes preambulas atcelšanu, kas nosaka viena etnosa prioritāšu pārākumu pār Latvijas Tautas interesēm.

Satversmes ievads jeb preambula ir tas teksts, kas nosaka kontekstu, kurā jāinterpretē citas Satversmes normas. Preambula jāuzskata par īpašu konstitūcijas sastāvdaļu, kurā konstitucionālais likumdevējs pamatā iekļauj politiskas un konstitucionāla ranga vērtības. Preambulās mēdz iekļaut konkrētās nacionālās valsts valststiesisko identitāti raksturojošos elementus, norādes uz konkrētās konstitūcijas tapšanas iemesliem vai valsts izveidošanu (..). 2014. gada paplašinātais Satversmes ievads sastāv no 220 vārdiem, un tas skaidro Latvijas konstitucionālos pamatus. Jaunā preambula nemaina vērtības un principus, uz kuriem balstās demokrātiskā Latvijas valsts un sabiedrība, bet tikai iezīmē tos konstitucionālā tekstā.¹⁴

Tādējādi LKS vēloties panākt Satversmes preambulas atcelšanu, tā faktiski publiski un atklāti atzīst, ka iestājas pret Latvijas konstitucionālajiem pamatiem, pret demokrātisku Latvijas valsti un sabiedrību veidojošajām vērtībām un tiesību pamatprincipiem. LKS apliecina savu noliegumu Satversmē nostiprinātajam valstsnācijas tiesiskajam statusam savā nacionālajā valstī, kur attiecīgās nācijas valoda un kultūra ir valsts un visas attiecīgās sabiedrības kopēja valoda un kultūra, un kas ir pašsaprotams visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās un etniskās piederības, kā arī apliecina savu naidīgumu pret valstsnācijas dabiskajām tiesībām savā valstī, paužot apņēmību panākt, ka valstnācijai savā valstī tiek liegtas jebkādas priekšrocības kopt savu valodu un kultūru.

IV LKS darbības izvērtējums pēc Politisko partiju likuma

Atbilstoši Politisko partiju likuma 45.panta pirmās daļas 3¹ punktam, partijas darbību, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, var izbeigt, ja partijas darbība ir pretrunā ar Satversmi, likumiem vai citiem normatīvajiem aktiem, tā apdraud valsts vai sabiedrisko drošību vai ir pretrunā ar šā likuma 7. panta ceturtajā vai piektajā daļā noteikto aizliegumu un saskaņā ar šā panta otro daļu pieteikumu tiesā var iesniegt prokurors.

Vienlaicīgi saskaņā ar Politisko partiju likuma 45.³ panta otro daļu, ja partijas darbība pārkāpj kādu šā likuma 7. panta ceturtajā un piektajā daļā minēto aizliegumu vai partijas darbība ir pretrunā ar Satversmi, likumiem vai citiem normatīvajiem aktiem un apdraud valsts vai sabiedrisko drošību, prokurors ceļ prasību Rīgas pilsētas tiesā par partijas darbības izbeigšanu.

Politisko partiju likuma 7.panta ceturtajā un piektajā daļā noteikts, ka partijai tās darbībā aizliegts vērsties pret Latvijas Republikas vai citu demokrātisku valstu neatkarību, teritoriālo nedalāmību, izteikt vai izplatīt priekšlikumus par Latvijas Republikas vai citas demokrātiskas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, ja tādējādi tiek apdraudēta valsts drošība, sabiedriskā drošība vai kārtība, sludināt vardarbību vai terorismu, klaju nacisma, fašisma vai komunisma ideoloģiju, propagandēt karu, veikt darbības, kas vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu, reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu, slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus; un partijām to darbībā aizliegts sniegt atbalstu, tajā skaitā arī informatīvu (propagandas), personām vai valstīm, kas grauj vai apdraud demokrātisku valstu teritoriālo nedalāmību, suverenitāti un neatkarību vai konstitucionālo iekārtu.

No iepriekšējās atzinuma sadaļās secinātā iespējams konstatēt, ka ir pamats izvērtēt LKS darbības pieļaujamību Politisko partiju likumā noteiktajā kārtībā. Proti, no Politisko partiju likuma 7.panta pirmās daļas visa partijas publiskā darbība ir vērsta uz partijas statūtos noteiktā mērķa sasniegšanu, bet LKS statūtos noteiktais vienīgais politiskās partijas mērķis faktiski ir pretrunā ar Satversmē nostiprinātajiem valsts izveidošanās pamatprincipiem. Tādējādi secināms, ka LKS partijas darbība ir pretrunā ar Satversmi.

Vienlaicīgi, LKS programmā iespējams konstatēt aicinājumu nepildīt likumus, piemēram, LKS programma satur solījumu, ka LKS deputāti savā darbībā iestāsies par rīcību, kas ir vērsta pret vienu no Satversmē nostiprinātajiem Latvijas valsts pamatiem - latviešu kā vienīgās valodas kopšanu un lietošanu Latvijā, tādējādi jau iepriekš publiski aicinot varbūtējos LKS deputātus (ja tādi tiks ievēlēti Saeima), pildot LKS programmu, pārkāpt Satversmes 18.pantā otrajā daļā noteikto deputātu svinīgo solījumu, kas tostarp ietver solījumu stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

Valstis mūsdienu pasaulē cenšas dot multikulturālajai sabiedrībai vienojošos elementus, lai sabiedrība varētu turēties kopā kā sociāla sistēma, nevis dažādo kopa vienā teritorijā. Valsts valoda ir viens no šādiem visu sabiedrību vienojošiem elementiem. Valsts valoda ir konstitucionāla vērtība, kas vieno valsts iedzīvotājus, veido etnisko mentalitāti un dod iespēju cilvēkiem veidot ilgtspējīgu vienotu veselumu.¹⁵ LKS darbība, kas ir apzināti naidīga un atklāti vērsta pret Latvijas valsts valodu, ir tiešā pretrunā ar valsts centieniem veidot kopīgu un saticīgu sabiedrību; Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem, Latvijas pilsoņiem veidot ilgtspējīgu vienotu veselumu.

Turklāt LKS publiskā darbība ne vien iezīmē aktīvu pretdarbību valsts valodas statusam, bet LKS programma satur arī atklātu aicinājumu atcelt Satversmi veidojošo pamatvērtību un principu ietvaru Satversmē (preambula), noliedzot Satversmē identificētās Latvijas valsts pamatnācijas statusu. Tādējādi ar savu darbību LKS apzināti veicina nacionālās un etniskās nesaticības izraisīšanu, t.i., LKS var un LKS vajag apzināties, ka viņu publiskā darbības loģiskās seka ir etniskās nesaticības vairošana.

LKS atklāti vēršas pret Satversmē nostiprinātajām Latvijas valsts pamatnācijas vērtībām un valsti veidojošās nācijas dabiskajām tiesībām, kas var izraisīt tikai etnisku nesaticību starp valsti veidojošo nāciju un citām etniskām grupām. Īpaši ņemams vērā, ka LKS ir izvēlējusies iekļaut savā nosaukumā noteiktu vienu atsevišķu etnisku grupu un uzsvērt šīs etniskās grupas intereses LKS programmā (programmas pirmajā teikumā tiek apgalvots, ka LKS ir partija, kas pārstāv Latvijas krievu kopienu), tādējādi savu uz etniskām nesaskaņām vērsto darbību apzināti cenšoties uzdot par noteiktas etniskas kopienas nostāju.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir pamats secināt, ka LKS organizācijas dokumentos definētais mērķis, deklarētā nostāja un paustie aicinājumi satur antikonstitucionālas un prettiesiskas darbības pazīmes. Tādēļ aicinām Latvijas Republikas publiskās varas institūcijas savas kompetences ietvaros lemt par LKS darbībai atbilstošu tiesisko mehānismu piemērošanu.

--------------------------------------------------------------------------------------------------------

Nav komentāru

Komentēt