ATZINUMS

Par Politiskās partijas “Latvijas Krievu savienība” darbības atbilstību Latvijas Republikas Satversmei un likumiem. Politisko partiju likuma 7. panta ceturtajā vai piektajā daļā noteikto aizliegumu ievērošana. Apdraudējums valsts vai sabiedriskajai drošībai.

Šī atzinuma mērķis ir vispārīgi tiesiski izvērtēt Politiskās partijas “Latvijas Krievu savienība”¹ (turpmāk – LKS) darbību, lai varētu izsecināt vai LKS publiskā darbība iekļaujas Latvijas Republikas konstitucionālās iekārtas rāmjos (atbilstība Satversmei) un notiek, ievērojot Latvijas Republikā spēkā esošos normatīvos aktus. Atzinuma mērķis nav vērtēt LKS ideoloģijas vai tās darbības politiskos aspektus un atzinuma ietvaros LKS politiskās idejas, publiskie paziņojumi, deklarētie mērķi tiek vērtēti tikai un vienīgi no tiesiskā aspekta: atbilstība vai neatbilstība Satversmē vai likumos ietvertajām tiesību normām un šo tiesību normu sastāvam.

LKS ir dibināta 19.05.2007. Reģistrēta Politisko partiju reģistrā 19.10.2007. Vienotais reģistrācijas numurs 40008120059. Juridiskā adrese Rūpniecības iela 9, Rīga. Deklarētais mērķis - veidot demokrātisku un multikulturālu Latvijas Republiku.

I LKS deklarētais mērķis - veidot demokrātisku un multikulturālu Latvijas Republiku

LKS statūtu 1.4.2.punktā noteikts, ka partijas mērķis ir veidot demokrātisku un multikulturālu² Latvijas Republiku. Atzinuma autoru ieskatā šis ir būtisks apgalvojums, kam nepieciešama padziļināta analīze un atbilstības Satversmei vērtējums.

Satversmes preambulā, tās pirmajā rindkopā, ir noteikts, ka 1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.

Šī rindkopa ir pati svarīgākā ievada rindkopa, jo būtībā tajā tiek atspoguļots galvenais iemesls, kamdēļ Latvijas valsts ir tikusi izveidota. Latviešu nācijas pastāvēšanas nodrošināšana ir tikai un vienīgi Latvijas valsts un nevienas citas pasaules valsts mērķis. Tikai savā nacionālajā valstī ir iespējams vispilnvērtīgāk garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras ilgstošu pastāvēšanu. Līdz ar nacionālās valsts izveidošanu jēdzieni “Latvija” un “latvieši” politiski un juridiski ieguva kvalitatīvi jaunu statusu. Savā nacionālajā valstī latvieši kā juridiskā veidojuma Latvijas tautas centrālais elements kļuva par valstsnāciju, t.i., to nāciju, kura nosaka savas valsts nacionāli kulturālo identitāti.³

Satversmes preambulas ceturtās rindkopas pirmajā teikumā turklāt ir noteikts, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības.

Satversmes garam atbilstoša vara jeb satversmiskums neaprobežojas tikai ar konstitucionālisma vai tiesiskuma principiem, tajā samanāma arī latviskuma principa esamība, kas pēc Satversmes jaunā ievada pieņemšanas ir kļuvis daudz redzamāks. Tādēļ Augstākā tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka Latvija ir tieši “latviski nacionāla valsts”. Tās latviski nacionālā rakstura izpausmes saistās it sevišķi ar pilsonības institūtu, ar valsts konstitucionālo pienākumu garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, ar valsts valodas konstitucionālo statusu. (..) Latvija sevi Satversmes ievada ceturtajā rindkopā definē kā demokrātisku, tiesisku, sociāli atbildīgu un nacionālu valsti. Šī rindkopa atklāj Latvijas valsts iekārtas virsprincipus, kā arī nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko raksturojumu.⁴

Nacionāla valsts ir tāda valsts, ko veido nācija, kuru vieno kopēja valoda, kultūra, vēsture un citi elementi. Savukārt par nāciju valststiesiskā un starptautiskā izpratnē var apzīmēt tādu nacionāli kulturālu kopienu (tautu), kurai ir sava nacionāla valsts vai kura par to cīnās. Tātad tauta, kurai ir sava nacionālā apziņa un valstsgriba, ir nācija. Attiecīgā nācija savā nacionālajā valstī ir valstsnācija. Tas ir valststiesisks statuss. Šis statuss nozīmē, ka valstsnāciju un valsti saista nacionāli kulturāla identitāte. Valsts un valstsnācijas nacionāli kulturālā identitāte nozīmē, ka attiecīgās nācijas valoda un kultūra ir valsts (kā institūciju kopuma) un visas attiecīgās sabiedrības kopēja valoda un kultūra (plašā nozīmē, kas aptver jo sevišķi pamatvērtības). Tie ir galvenie elementi, kas raksturo valstsnācijas tiesisko statusu savā nacionālajā valstī. Tas ir pats par sevi saprotams visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās un etniskās piederības.⁵

LKS darbības mērķis skaidri deklarē tieši multikulturālas valsts izveidošanu, tātad valsts, kuras pamatā nav tikai viena valstsnācija, bet vairākas atšķirīgas nācijas (vismaz divas), tādējādi secināms, ka LKS darbības mērķis acīmredzami ir tiešā pretrunā ar Satversmē noteiktajiem Latvijas Republikas izveidošanās konstitucionālajiem pamatiem, noliedz latviešu kā valstsnācijas tiesisko statusu un neatbilst Satversmē nostiprinātajam nacionālas valsts principam.

Multikulturālisma elementiem ir tiesības pastāvēt un attīstīties, kā tas arī ikdienā notiek, t.sk. Latvijas Republikā, arī nacionālas tiesiskas valsts ietvaros, ko harmoniski ietver Satversmē ietverto valsts pamatnācijas cieņas pret mazākumtautībām pienākums un indivīda tiesības kopt un attīstīt savas etniskās tradīcijas, valodu un kultūru, kas ir atšķirīga no valsts pamatnācijas kultūras un valodas, tomēr multikulturālas valsts jēdziens ietver ne vien dažādu valodu vai kultūru, etnisko kopienu līdzpastāvēšanu pamatnācijai vienas valsts ietvaros, bet tas nozīmē atteikšanos no vienas valsts veidojošās nācijas un noliedz pamatnācijas valodas un kultūras pastāvēšanas prioritāti savā etniskajā dzimtenē, kas neatbilst Satversmē noteiktajiem Latvijas valsts tiesiskajiem pamatiem.

II LKS programma valsts valodas jautājumā

Papildus iepriekš aplūkotajiem Satversmes preambulā atainotajiem vispārējiem Latvijas Republikas pastāvēšanas pamatprincipiem attiecībā uz latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, Satversmes 4.panta pirmajā teikumā noteikts, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.

Vēl jo vairāk, latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas konstitucionālais statuss ir nostiprināts ar 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanā Latvijas pilsoņu kopuma viennozīmīgi pausto gribu. Šī tautas nobalsošana kā sui generis konstitucionāla ranga akts izslēdz jebkādas iespējas mazināt vai sašaurināt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un saliedētas sabiedrības pamata lomu.⁶

Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir ietverta Satversmes negrozāmajā kodolā un ir viens no Latvijas valsts konstitucionālās iekārtas virsprincipiem⁷. Latviešu valoda un kultūra veido latviešu nācijas identitāti (patību). Latviešu nācijas ilgesamība ir atkarīga no tā, vai pastāvēs un attīstīsies latviešu valoda un kultūra.

Latviešu valodas konstitucionālo pozīciju atspoguļo Satversmes 4. pants, kas paredz latviešu valodu kā valsts valodu Latvijas Republikā, kā arī Satversmes 18. pants, kas uzliek Saeimas deputātiem kā Latvijas tautas priekšstāvjiem un līdz ar to visai Latvijas valstij pienākumu stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tādējādi valsts valoda ir konstitucionāla vērtība (sk.: Osipova S. Valsts valoda kā konstitucionāla vērtība. Grām.: Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu Namu Aģentūra, 2020, 239. lpp.).⁸

Satversmes preambulas piektajā rindkopā ir noteikts, ka uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats.

Šajā rindkopā minētā latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un sabiedrības saliedētības pamats, ar to saprotot, ka tieši latviešu valoda ir tā, kas vieno dažādu izcelsmju cilvēkus Latvijā. Pavisam Satversmē “latviešu valoda” ir minēta piecas reizes (divas reizes Satversmes ievadā, 4., 21. un 101. pantā). Aplūkojamā Satversmes ievada rindkopā “latviešu valoda” ir minēta divas reizes – pirmajā un otrajā teikumā. Pirmajā teikumā latviešu valoda ir minēta kā Latvijas identitātes elements līdz ar latviskajām tradīcijām, bet otrajā teikumā latviešu valoda tiek uzsvērta kā valsts valoda, kas turklāt ir vienīgā, un tā tiek sasaistīta ar uzticību (lojalitāti) Latvijas valstij. Otrais teikums, kas atbilst Saeimas 2012. gada 2. februāra paziņojumā par latviešu valodas valstisko lomu teiktajam, norāda uz latviešu valodu kā demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamatu. Latviešu valodai ir jābūt kopējai visiem, kas jūtas piederīgi Latvijai, neatkarīgi no izcelsmes un nacionālās pašidentifikācijas. Bez tās nav iespējama pilnvērtīga demokrātiska līdzdalība un saliedēta sabiedrība. Tādēļ valstij tā ir jāveicina, lai tā patiesi kļūtu par visas sabiedrības kopējo valodu. Latviešu valoda šai rindkopā tātad ir atklāta gan kā Latvijas valsts identitātes un sabiedrības pamats, kas liekams līdzās tādām vērtībām kā ģimene, brīvība, taisnīgums un darba tikums, gan kā demokrātijas funkcionēšanas priekšnoteikums.⁹

LKS mājas lapā publicētajā partijas programmā 14.Saeimas vēlēšanām, kas ir iesniegta Centrālā vēlēšanu komisijā (turpmāk – LKS programma)¹⁰ norādīts, ka LKS deputāti aizstāvēs tiesības uz brīvu krievu un citu valodu izmantošanu izglītības sistēmā visos līmeņos. Šāda nostāja loģiski izriet no iepriekš analizētā LKS partijas darbības mērķa – multikulturālas valsts izveide, tomēr tā acīmredzami neatbilst Latvijas Republikā pastāvošajai konstitucionālajai kārtībai, faktiski noliedz Satversmē nostiprināto vienas valsts valodas principu un Satversmē atzīto latviešu kā vienīgās valsts valodas statusu.

Jēdziens “tiesības” tiek skaidrots kā likumīga iespēja, brīvība ko darīt, rīkoties kādā veidā; (jurisprudencē) valsts varas noteiktas un nodrošinātas obligātas sociālas normas, kas ietvertas likumos un pieņemtajos lēmumos. Jēdziens “brīvs” tiek skaidrots kā tāds, kam nav saistību, neierobežots; tāds, kas nav ierobežots; tāds, par ko nav jāmaksā; bezmaksas.¹¹ Tātad, LKS programmā tiek apgalvots, ka LKS deputāti iestāsies par valsts nodrošinātu obligātu (likuma) normu, kas nodrošinās neierobežotas iespējas izmantot dažādas valodas izglītības sistēmā jebkurā līmenī, t.sk. iespēju neizmantot valsts valodu vispār.

Turklāt LKS programmā vienlaicīgi ir ietverta norāde uz to, ka LKS deputāti noņems Valsts valodas centram sodīšanas funkcijas. Valsts valodas centra primārās funkcijas ir veikt normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību valsts valodas lietošanas jomā un aizsargāt valsts valodas lietotāju tiesības un intereses.¹² Tādējādi LKS nepārprotami norāda uz savu nolūku vājināt valsts valodas lietošanu Latvijas Republikā un sašaurināt valsts valodas lietotāju tiesības un intereses Latvijas Republikā.

Satversmes 114.pantā ir noteikts, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī Satversmes preambulā, kā jau iepriekš minēts, noteikts, ka Latvija kā nacionāla valsts izturas ar cieņu pret mazākumtautībām, tomēr tiesības attīstīt atsevišķu indivīdu etnisko, kultūras un valodas savdabību nav absolūtas un izmantošana nevar notikt neierobežotā veidā, tādējādi sašaurinot, mazinot vai noniecinot valsts valodas statusu un lomu Latvijas Republikas teritorijā.

Satversmes 18.panta otrajā daļā noteikts, ka Saeimas locekļa pilnvaras iegūst Saeimā ievēlēta persona, ja tā Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu: “Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”

Ievērojot latviešu valodas kā valsts valodas nostiprinājumu Satversmē, kā arī to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.¹³

Tādējādi var secināt, ka LKS programma faktiski satur iepriekšējo apsolījumu, ka LKS ievēlētie deputāti pārkāps Satversmē noteikto Saeimas deputāta svinīgo solījumu, kā arī ignorēs Satversmē atzītos Latvijas valsts izveidošanās un pastāvēšanas pamatprincipus. Turklāt šādu uz valsts valodas lietošanas jomu sašaurināšanu vērstu apgalvojumu atklāta un skaidra iekļaušana LKS programmā norāda uz to, ka LKS kā organizācijas darbība atzīstama arī par Latvijas valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.

III LKS programmas pretrunas ar Satversmes pamatprincipiem

Vienlaicīgi LKS programmā ietverts arī tiešs Satversmes pamatu noliegums un LKS atklāti sola iestāties par Satversmes pamatprincipu atcelšanu. LKS programmā t.sk. minēts, ka LKS deputāti panāks ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz krievvalodīgo televīzijas kanāliem, kā arī pilnvērtīga Latvijas televīzijas kanāla krievu valodā izveidi; iestāsies par Satversmes preambulas atcelšanu, kas nosaka viena etnosa prioritāšu pārākumu pār Latvijas Tautas interesēm.

Satversmes ievads jeb preambula ir tas teksts, kas nosaka kontekstu, kurā jāinterpretē citas Satversmes normas. Preambula jāuzskata par īpašu konstitūcijas sastāvdaļu, kurā konstitucionālais likumdevējs pamatā iekļauj politiskas un konstitucionāla ranga vērtības. Preambulās mēdz iekļaut konkrētās nacionālās valsts valststiesisko identitāti raksturojošos elementus, norādes uz konkrētās konstitūcijas tapšanas iemesliem vai valsts izveidošanu (..). 2014. gada paplašinātais Satversmes ievads sastāv no 220 vārdiem, un tas skaidro Latvijas konstitucionālos pamatus. Jaunā preambula nemaina vērtības un principus, uz kuriem balstās demokrātiskā Latvijas valsts un sabiedrība, bet tikai iezīmē tos konstitucionālā tekstā.¹⁴

Tādējādi LKS vēloties panākt Satversmes preambulas atcelšanu, tā faktiski publiski un atklāti atzīst, ka iestājas pret Latvijas konstitucionālajiem pamatiem, pret demokrātisku Latvijas valsti un sabiedrību veidojošajām vērtībām un tiesību pamatprincipiem. LKS apliecina savu noliegumu Satversmē nostiprinātajam valstsnācijas tiesiskajam statusam savā nacionālajā valstī, kur attiecīgās nācijas valoda un kultūra ir valsts un visas attiecīgās sabiedrības kopēja valoda un kultūra, un kas ir pašsaprotams visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās un etniskās piederības, kā arī apliecina savu naidīgumu pret valstsnācijas dabiskajām tiesībām savā valstī, paužot apņēmību panākt, ka valstnācijai savā valstī tiek liegtas jebkādas priekšrocības kopt savu valodu un kultūru.

IV LKS darbības izvērtējums pēc Politisko partiju likuma

Atbilstoši Politisko partiju likuma 45.panta pirmās daļas 3¹ punktam, partijas darbību, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, var izbeigt, ja partijas darbība ir pretrunā ar Satversmi, likumiem vai citiem normatīvajiem aktiem, tā apdraud valsts vai sabiedrisko drošību vai ir pretrunā ar šā likuma 7. panta ceturtajā vai piektajā daļā noteikto aizliegumu un saskaņā ar šā panta otro daļu pieteikumu tiesā var iesniegt prokurors.

Vienlaicīgi saskaņā ar Politisko partiju likuma 45.³ panta otro daļu, ja partijas darbība pārkāpj kādu šā likuma 7. panta ceturtajā un piektajā daļā minēto aizliegumu vai partijas darbība ir pretrunā ar Satversmi, likumiem vai citiem normatīvajiem aktiem un apdraud valsts vai sabiedrisko drošību, prokurors ceļ prasību Rīgas pilsētas tiesā par partijas darbības izbeigšanu.

Politisko partiju likuma 7.panta ceturtajā un piektajā daļā noteikts, ka partijai tās darbībā aizliegts vērsties pret Latvijas Republikas vai citu demokrātisku valstu neatkarību, teritoriālo nedalāmību, izteikt vai izplatīt priekšlikumus par Latvijas Republikas vai citas demokrātiskas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, ja tādējādi tiek apdraudēta valsts drošība, sabiedriskā drošība vai kārtība, sludināt vardarbību vai terorismu, klaju nacisma, fašisma vai komunisma ideoloģiju, propagandēt karu, veikt darbības, kas vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu, reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu, slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus; un partijām to darbībā aizliegts sniegt atbalstu, tajā skaitā arī informatīvu (propagandas), personām vai valstīm, kas grauj vai apdraud demokrātisku valstu teritoriālo nedalāmību, suverenitāti un neatkarību vai konstitucionālo iekārtu.

No iepriekšējās atzinuma sadaļās secinātā iespējams konstatēt, ka ir pamats izvērtēt LKS darbības pieļaujamību Politisko partiju likumā noteiktajā kārtībā. Proti, no Politisko partiju likuma 7.panta pirmās daļas visa partijas publiskā darbība ir vērsta uz partijas statūtos noteiktā mērķa sasniegšanu, bet LKS statūtos noteiktais vienīgais politiskās partijas mērķis faktiski ir pretrunā ar Satversmē nostiprinātajiem valsts izveidošanās pamatprincipiem. Tādējādi secināms, ka LKS partijas darbība ir pretrunā ar Satversmi.

Vienlaicīgi, LKS programmā iespējams konstatēt aicinājumu nepildīt likumus, piemēram, LKS programma satur solījumu, ka LKS deputāti savā darbībā iestāsies par rīcību, kas ir vērsta pret vienu no Satversmē nostiprinātajiem Latvijas valsts pamatiem - latviešu kā vienīgās valodas kopšanu un lietošanu Latvijā, tādējādi jau iepriekš publiski aicinot varbūtējos LKS deputātus (ja tādi tiks ievēlēti Saeima), pildot LKS programmu, pārkāpt Satversmes 18.pantā otrajā daļā noteikto deputātu svinīgo solījumu, kas tostarp ietver solījumu stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

Valstis mūsdienu pasaulē cenšas dot multikulturālajai sabiedrībai vienojošos elementus, lai sabiedrība varētu turēties kopā kā sociāla sistēma, nevis dažādo kopa vienā teritorijā. Valsts valoda ir viens no šādiem visu sabiedrību vienojošiem elementiem. Valsts valoda ir konstitucionāla vērtība, kas vieno valsts iedzīvotājus, veido etnisko mentalitāti un dod iespēju cilvēkiem veidot ilgtspējīgu vienotu veselumu.¹⁵ LKS darbība, kas ir apzināti naidīga un atklāti vērsta pret Latvijas valsts valodu, ir tiešā pretrunā ar valsts centieniem veidot kopīgu un saticīgu sabiedrību; Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem, Latvijas pilsoņiem veidot ilgtspējīgu vienotu veselumu.

Turklāt LKS publiskā darbība ne vien iezīmē aktīvu pretdarbību valsts valodas statusam, bet LKS programma satur arī atklātu aicinājumu atcelt Satversmi veidojošo pamatvērtību un principu ietvaru Satversmē (preambula), noliedzot Satversmē identificētās Latvijas valsts pamatnācijas statusu. Tādējādi ar savu darbību LKS apzināti veicina nacionālās un etniskās nesaticības izraisīšanu, t.i., LKS var un LKS vajag apzināties, ka viņu publiskā darbības loģiskās seka ir etniskās nesaticības vairošana.

LKS atklāti vēršas pret Satversmē nostiprinātajām Latvijas valsts pamatnācijas vērtībām un valsti veidojošās nācijas dabiskajām tiesībām, kas var izraisīt tikai etnisku nesaticību starp valsti veidojošo nāciju un citām etniskām grupām. Īpaši ņemams vērā, ka LKS ir izvēlējusies iekļaut savā nosaukumā noteiktu vienu atsevišķu etnisku grupu un uzsvērt šīs etniskās grupas intereses LKS programmā (programmas pirmajā teikumā tiek apgalvots, ka LKS ir partija, kas pārstāv Latvijas krievu kopienu), tādējādi savu uz etniskām nesaskaņām vērsto darbību apzināti cenšoties uzdot par noteiktas etniskas kopienas nostāju.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir pamats secināt, ka LKS organizācijas dokumentos definētais mērķis, deklarētā nostāja un paustie aicinājumi satur antikonstitucionālas un prettiesiskas darbības pazīmes. Tādēļ aicinām Latvijas Republikas publiskās varas institūcijas savas kompetences ietvaros lemt par LKS darbībai atbilstošu tiesisko mehānismu piemērošanu.

--------------------------------------------------------------------------------------------------------

Ārkārtējās situācijas ierobežojumu pamatotības izvērtēšana

Mg. iur. Krišs Lipšāns

2020.gada marts visā pasaulē ir iezīmējis jaunas un iepriekš nepieredzētas sabiedrības veselības ārkārtas situāciju. Aizsākoties COVID – 19 pandēmijas uzliesmojumam, cilvēktiesību jautājumi veselības aprūpes un cilvēka cieņas saglabāšanas šķērsgriezumā ieņem augstāko prioritāti. Tiesību, pienākumu un apstākļu centrā ir cilvēks. Apvienoto Nāciju 2020.gada aprīļa ziņojumā ir noteikts, ka pasaule piedzīvo vēl nebijušu krīzi un tās pamatā ir pasaules mēroga ārkārtas situācija sabiedrības veselības jomā, kas nav pieredzēta gadsimtu gaitā un kam nepieciešama globāla rīcība ar tālejošām sekām mūsu ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā dzīvē. Prioritāte ir glābt dzīvības. Cilvēku dzīvību glābšanai esot uzmanības centrā, jāpievērš pastiprināta uzmanība arī uz tās izraisīto ekonomisko un sociālo krīzi, kas smagi skar cilvēkus un ģimenes. Šī ietekme rodas gan no pašas slimības, gan arī no tās ierobežošanai nepieciešamajiem drošības pasākumiem. Tas nesamērīgi ietekmē tos cilvēkus, kas vismazāk spēj sevi pasargāt.

Ar 2020.gada 12.marta Ministru kabineta rīkojumu Nr.103 Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu (zaudējis spēku) un 2020.gada 6.novembra Ministru kabineta rīkojumu Nr.655 Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu Ministru kabinets, lai samazinātu atkārtotu COVID - 19 infekcijas izplatību, nolēma izsludināt visā valsts teritorijā ārkārtējo situāciju. Minētie rīkojumi ir izdoti pamatojoties uz vairākiem tiesību aktiem, tostarp likumu Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli. Lai arī likuma Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli 8.pants paredz Ministru kabinetam tiesības noteikt virkni privātpersonu tiesību ierobežojumus, šo tiesību ierobežojumu pieņemšanā ir jāvērtē ne tikai citi tiesību akti, bet arī vispārējie tiesību principi.

Valstij nosakot COVID – 19 infekcijas izplatības ierobežojošos drošības pasākumus, tai paralēli ir jāvērtē, lai ar šiem infekcijas izplatības ierobežojumiem tā nenodara vēl lielāku cilvēka dzīves apgrūtinājumu. Proti, mērķis ir ierobežot COVID – 19 infekcijas izplatību un glābt cilvēku dzīvības, tādēļ ir ļoti strikti jāvērtē vai nosakot kādus ierobežojumus infekcijas izplatībai un radot nabadzības un trūcīguma risku, tā nerada apdraudējumu cilvēka dzīvībai, veselībai, ekonomiskajām un sociālajām tiesībām. Piemēram, bezdarbs un pārtikas nepietiekamība ļoti īsā laika posmā daudzās valstīs ir pieaugusi līdz nepieredzētam līmenim, izglītības iestāžu slēgšana vai attālināto mācību noteikšana ir radījusi bērniem grūtības apgūt mācību procesus, tai skaitā apgrūtinājusi vecākiem darba pienākumu pildīšanu, jo daļēju skolotāja lomu uzņemas vecāki, vardarbības gadījumu ģimenē pieaugums, kā arī dažādu nozaru darbības ierobežojumu noteikšana. 2021.gada 21.janvārī Latvijā ir reģistrēti 72 612 bezdarbnieki, sastādot reģistrētā bezdarba līmeni līdz 8,0%. Dažādu uzņēmējdarbības nozaru, tai skaitā darba vietu ierobežošana saistībā COVID -19 infekcijas izplatības ierobežošanu būtu attaisnojama, taču pietrūkst minētā attaisnojuma pamatojums, kas sabiedrībā rada neizpratni par Ministru kabineta pieņemto lēmumu racionalitāti.

Iepriekš minētā likuma Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli 19.panta otrā daļa noteic, ka ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa laikā pieņemtajiem pārvaldes lēmumiem, kas nosaka ierobežojumus un papildu pienākumus, jābūt ar leģitīmu mērķi, samērīgiem, nediskriminējošiem, pamatotiem un nepieciešamiem katrā konkrētajā valsts apdraudējuma gadījumā. Tāpat arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta septītā daļa noteic, ka valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tas attiecas it īpaši uz to sabiedrības daļu un tām privātpersonām, kuru tiesības vai tiesiskās intereses īstenotā vai plānotā darbība skar vai var skart. COVID -19 infekcija un tās izplatības ierobežošana attiecas un jebkuru cilvēku, līdz ar to, valsts pārvaldei pieņemot lēmumus ir par COVID -19 infekcijas izplatības ierobežošanu un ierobežošanai nepieciešamo drošības pasākumu ieviešanu, ir jābūt atklātai, skaidrai un jāspēj pamatot savus lēmumus. 

Satversmes 1.pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes 1.pants ietver Latvijas valsts konstitucionālās identitātes pamatus un ir uzskatāms neaizskaramā Satversmes kodola daļu. Šis pants ir atzīstams par Latvijas publisko tiesību ģenerālklauzulu, proti, priekšrakstu, kurš ir obligāti pielietojams, interpretējot Satversmes tiesību normas, kā arī pārējās Latvijas tiesību sistēmas tiesību normas. Tas nozīmē, ka jebkuras Latvijas tiesību sistēmā esošās tiesību normas ir jāpārbauda pēc atbilstības Satversmes 1.pantam, tas ir, Satversmes 1.pants kā ģenerālklauzula ir ielasāms visu pārējo Latvijas tiesību sistēmas tiesību normu saturiskajā tvērumā (Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 147.lpp.). Jānorāda, ka ne tikai Latvijas tiesību normām saturiski ir jāatbilst Satversmes 1.pantam, bet arī šo normu pieņemšanas procesam ir jāatbilst Satversmei. 

No Satversmes 1.panta izriet vairāki vispārējie tiesību principi, piemēram, tiesiskas valsts virsprincips. Savukārt, no tiesiskas valsts virsprincipa izriet patvaļas aizlieguma princips, kas pieprasa, lai valsts rīcībai būtu saprātīgs attaisnojums un lai ikviens varētu pārliecināties par šī attaisnojuma esamību. Tā kā valsts rīcības attaisnojums tiek atspoguļots pamatojumā, tad patvaļas aizlieguma princips ir cieši saistīts ar pamatojuma principu. Iestādei jāizvērtē visi jautājuma izšķiršanai būtiskie fakti un lēmuma pamatojumā jābalstās uz šādiem faktiem un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem (Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 200.lpp.). Arī no labas likumdošanas principa izriet pienācīgi pamatot izstrādāto un pieņemto normatīvo aktu. Šo principu nedrīkst apskatīt šauri ievērojot formālās normatīvo aktu izstrādāšanas prasības, proti, izstrādājot normatīvā akta anotāciju, bet gan pašiem normatīvā akta izstrādātājiem pienācīgi izsvērt regulējuma nepieciešamību un pamatotību ar objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem.

Jānorāda, ka cīņa ar COVID – 19 infekcijas izplatību norit jau nepilnu gadu, kura laikā jau ir izgatavota un pieejama vakcīna pret COVID – 19, tādēļ nesaprotams ir apstāklis, ka valstij joprojām trūkst juridiski un racionāli apsvērumi pieņemot vai neatceļot ierobežojošos pasākumus. Nav pieļaujama vispārīgu ierobežojumu ieviešana to attiecinot uz visu valsts teritoriju neizvērtējot vai konkrētajā reģionā vispār ir kritiska COVID – 19 infekcijas izplatība. Tāpat nav pieļaujama vispārīgu ierobežojumu ieviešana to attiecinot uz visām uzņēmējdarbības nozarēm un ieviešot atsevišķus izņēmuma gadījumus, bet būtu jābūt gluži pretēji – slēgtas ir tikai kritiskās uzņēmējdarbības nozares par kurām ir pietiekama informācija, ka šajās nozarēs ir novērota būtiska COVID – 19 infekcijas izplatība un tajās nav iespējams samazināt COVID – 19 infekcijas izplatības risku. 

Saskaņā ar visu iepriekš minēto, sabiedrībai ir visas no Satversmes izrietošās tiesības zināt lēmuma pieņemšanas procesu (vai lēmuma pieņemšanā ir piedalījies plašs ekspertu loks no dažādām nozarēm), tiesības zināt vai ierobežojumi ir pienācīgi juridiski izvērtēti un faktos balstīti, tiesības zināt vai mērķi nevar sasniegt ar mazākiem ierobežojumiem, kā arī tiesības savlaicīgi zināt kādi ierobežojumi tiks ieviesti un kāpēc šādi ierobežojumi ir nepieciešami, proti, kā tieši minētie ierobežojumi ietekmēs COVID - 19 izplatības ierobežošanu. Lai ieviestu kādu konkrētu ierobežojumu, ir jānosaka cēloņsakarība starp ierobežoto objektu un saslimstības pieaugumu, pretējā gadījuma tas ir pieņēmumos balstīts un neatbilstošs Satversmei.

Lūgums

Lasīt tālāk »

V International Arbitration Readings in memory of Academician Igor Pobirchenko

NEW YORK CONVENTION ON THE RECOGNITION AND ENFORCEMENT OF FOREIGN ARBITRAL AWARDS: A 60-YEAR STORY OF SUCCESS

Kyiv, 04.10.2018.

Mums ir jauna mājas lapa

Laipni lūdzam mūsu jaunajā mājas lapā. Turpmāk šeit būs izvietota informācija par mūsu biedrību, kā arī dažādi aktuāli jaunumi un veiktie pasākumi.